Šodien, 5. decembrī, dzīves jubilejā sveicam literatūrzinātnieci Ausmu Grīnvaldi un piedāvājām Zandas Gūtmanes sarunu ar Ausmu Grīnvaldi, kas tika publicēta žurnāla "Scriptus Manet" 6. numurā (2017).
Laiks un literatūra
Saruna ar literatūrzinātnieci Ausmu Grīnvaldi
Laiks kaut ko pieteica.
Laiks kaut ko pateica.
Laiks kaut ko noliedza
un tālāk iet
gaidīdams.
Dzirdēji?
Tas taču bija tavs vārds.
Laiks tevi piesauca.
(Ojārs Vācietis „Tas taču bija tavs vārds” no krājuma „Si minors”)
Literatūrzinātniece Ausma Grīnvalde (dz. 1930) lielāko daļu sava mūža (kopš 1964. gada) ir veltījusi literatūras docētājas un pētnieces darbam Liepājas Universitātē, kas viņas darbības laikā bija Liepājas Pedagoģiskais institūts. Docentes vadītie ārzemju literatūras vēstures un literatūras teorijas kursi iespiedušies daudzu tolaik topošo latviešu valodas un literatūras skolotāju, arī filoloģijas pētnieku atmiņā. A. Grīnvaldes pētnieciskā erudīcija, precizitāte un pamatīgums, augstā atbildības sajūta par katru izteikto un uzrakstīto vārdu, apbrīnojamās darbaspējas un domas plašums lielā mērā ir veidojuši viņas laikabiedru un pēcteču izpratni par to, kādām ideālā variantā būtu jābūt humanitāro zinātņu studijām. No šodienas skatpunkta raugoties, var apgalvot, ka tieši ārzemju literatūras pasniedzējas aizrautīgā literatūras mīlestība, pasaules elpas izjūta un redzesloka apmērs ir atstājuši savu artavu atsevišķu viņas studentu profesionālās izvēles svirās.
A. Grīnvaldes pētnieciskais devums bijis nozīmīgs viņas aktīvās profesionālās darbības laikā un savu nozīmi nav zaudējis arī vēlāk. Disertācijā „Mākslinieciskā tēla problēmas mūsdienu latviešu padomju dzejā (1965–1973)”, vairākās publikācijās un mācību līdzekļos („Dzejas analīzes pamatprincipi” (1980), „Asociācijas un dzeja” (1982), „Dzejas analīze” (1984), „O. Vācieša dzejas krājuma „Si minors” liriskais varonis” (1988)) iekļautās teorētiskās atziņas par dzejas un mākslinieciskā tēla jautājumiem, kā arī precīzā un iejūtīgā pieeja dzejas analīzei un interpretācijai devusi savu ieguldījumu latviešu literatūrzinātnes tradīciju izveidē 20. gadsimta nogalē. Pētnieces spēju sekot līdzi savam laikam apliecinājusi 2000. gadā izdotā monogrāfija „Laiks un dzeja”, kurā A. Grīnvalde pievērsusies Klāva Elsberga, Pētera Brūvera, Amandas Aizpurietes, Annas Rancānes, Māra Melgalva un Guntara Godiņa dzejai. Šajā pētījumā skaidri atklājas tas, ka K. Elsberga paaudze ieguvusi uzmanīgu un iejūtīgu lasītāju–pētnieci, kuru interesē tādas nianses kā dzejas tonalitāte, folkloriskums, saikne ar dažādiem pasaules literatūras virzieniem (dadaisms, sirreālisms, eksistenciālisms), dzejas skaniskums un vizualizācijas iespējas, laikmeta garu izteicošas ironiskas un nepoētiskas intonācijas. Pārskatot K. Elsberga paaudzes dzejniekiem veltīto monogrāfiju, gribas atkārtoti pievērst tam uzmanību, jo pētnieces skatījums šķiet svaigs un mūsdienīgs arī no šodienas skatpunkta.
Kā laika ritums ietekmē literatūru un tās pētniecību, kā laika gaitā mainās nozares tradīcijas – šiem jautājumiem veltīta šodienas saruna ar Ausmu Grīnvaldi.
Liepājas Pedagoģijas akadēmijas darbinieku dzīvesstāstu 1. laidienā (2004, sakārtojis Arturs Medveckis) iekļautajā intervijā ar Jums uzzinām, ka literatūra nebūt nav bijusi vienīgā Jūsu aizraušanās, ka vispirms esat izvēlējusies studēt LVU Fizikas un matemātikas fakultātē. Vai ir kāda saikne starp šīm divām tik atšķirīgajām nozarēm?
Manu interesi par eksaktajām zinātnēm atmodināja vidusskolas gados apjaustie grandiozie atklājumi šo zinātņu jomā: 20. gadsimta 40.–50. gados taču visu pasauli fascinēja ziņas par hologrāfiju, DNS izpēti. Satrieca kodolieroču pieteikums. Pārsteidza arvien skaidrāk iezīmētais ceļš uz kosmosa telpas atklāšanu. Un tieši vidusskolas gados radās iespēja ieskatīties arī lielās literatūras dzīlēs, jo tēva brālis sev draudīgu tā laika apstākļu dēļ izlēma pats aiziet Mūžībā un man novēlēja savu bibliotēku. Drīz vien šiem darbiem pievienojās no skolas draudzenes lauku mājām atvestā lielo ziemeļnieku literatūra, ko viņas vecāki pirms izsūtīšanas uz Sibīriju bija iesaiņojuši kastēs un ierakuši ābeļu dārzā.
Laikmeta apzīmogotā jaunības gadu pieredze aizveda mani uz Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, lai pēc tam krasā pagriezienā ievirzītu Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātē. Starp abām tik atšķirīgajām nozarēm tiešām ir saikne – cilvēka jūtu un izziņas alku celtais un nekad līdz galam neuzceļamais tilts.
Jautājums par tiltu starp fiziku un literatūru plašākā tvērumā ir jautājums par zinātnes un mākslas nešķiramajām attiecībām, ko pārliecinoši pierāda kaut dažu dižgaru dzīves piemēri nozīmīgos kultūras vēstures etapos. Renesanses laikā Leonardo da Vinči mākslu uzskatīja par zinātni! Viņš bija ne tikai izcils izgudrotājs, inženieris, astronoms, anatoms, biologs, bet arī gleznotājs, mūziķis, rakstnieks. Apbrīnojams ir dzejnieka, tēlnieka, arhitekta un gleznotāja Mikelandželo Buonarroti veikums. Viņš vadīja Svētā Pētera katedrāles pārbūvi, projektēja tās kupolu, apgleznoja šo kupolu un Siksta kapelas griestus. Apgaismības laikmetā zinātnes un mākslas saskares jomā dominēja franču apgaismotāji. Voltēra filozofiskajos darbos, vēstures apcerējumos un romānos pausta pārliecība, ka labklājības sabiedrība formēsies vienīgi uz saprāta un augstas morāles pamatiem. Filozofs, rakstnieks un mākslas teorētiķis Denī Didro, būdams franču „Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslas un amatu skaidrojošās vārdnīcas” redaktors, neatlaidīgi stiprināja uz zinātnes un pieredzes balstiem veidotu pasaules uzskatu. Eksaktās un humanitārās zinātnes te nav šķiramas.
Gadsimtu skrejā apbrīnojama ir talantīgo komponistu gluži vai dēmoniskā matemātiskā apdāvinātība – mūzikas radīšana taču balstās arī uz ciparu un harmonijas loģikas likumībām.
Mūsu laikam jau tuvais klasiskais intelektuālis Alberts Einšteins mīlējis mūziku. Kardiologs Andrejs Ērglis atzīstas, ka viņu vienmēr fascinējusi režija. Mākslas akadēmijā viņš apmeklējis zīmēšanas kursus un domājis par arhitektūras studijām. Komponists Ēriks Ešenvalds četrus gadus pētījis ziemeļblāzmu, Kembridžā par to izlasījis fiziķu foliantus un zinājis šo mistisko fenomenu skaidrot zinātniski. Rezultātā tapusi multimediālā simfonija „Ziemeļu gaisma”.
Humanitāro zinātņu nozare mūsdienu sabiedrības apziņā ir samazinājusies – šīs zinātņu studijas netiek uzskatītas par prestižām un „tautsaimniecības attīstībai” noderīgām, valstiski tās netiek finansiāli atbalstītas. Kādas, Jūsuprāt, var būt šīs tendences sekas?
Pārlapojot laikmetus, skatam tiešām draudīgas paveras mūsdienas: mulsinoši pārsteidzošu un brīdinošu izjūtu rada biotehnoloģiju attīstība, apdullina informācijas sprādziens, un prātam neaptverama šķiet pasaules procesu globalizācija. Zinātnes straujā progresa rezultātā cilvēces dzīvesvide kļuvusi arvien tehniskāka, dabai jau nepieciešama īpaša aprūpe un aizsardzība. Cilvēkam – īpaša iejūtība, ieklausīšanās, pie izmisuma akača pasniegta glābēja roka. Taču tehnovidei atbilstoši uzmilzis tehnocilvēka tips, kas nedzird apdraudētās dabas balsis, neredz paklupušā mēmo palīgā saucienu. Tehnocilvēks nesaprot un neizjūt māklsas tēlu valodu, kas palīdzētu atmodināt sastingušo dvēselīti.
Tāpēc humanitāro zinātņu studijas netiek uzskatītas par nepieciešamām iedomāto „tautsaimniecības labumu” ražošanai. Tāpēc jau dzirdam tehniski izglītoto gudreļu prasības rakstīt darbus tikai ar strupiem sižetiem un plikām instrukcijām, kā bravurīgi dzīvot bez dedzinošām zaudējuma sāpēm, bez skumjām par laimes sapņu sabrukumu, bez trauslas saudzības un austošas mīlestības trīsām, bez ilgām pēc kaut kā nezināma…
Nevērība pret humanitāro zinātņu nozari izglītības jomā turpinās ražot tehnocilvēku paaudzes, kuru apziņā racionālais nokaus emocionālo un gudrība nogremdēs tikumību. Patērētāju dzīvesveids nomāks arī radošumu. Bet mums taču ir vajadzīgi gudri un godīgi cilvēki, kuros vienotībā elpo prāts, jūtas un griba. Un spēja radoši veidot savu dzīvi un savu valsti.
Kā Jūs izjūtat – kāda bija attieksme pret humanitārajām zinātnēm laikā, kad Jūs sākāt savas darba gaitas, kāda tā ir tagad?
Manu darba gaitu sākumā pagājušā gadsimta 50.–60. gados valstiskā attieksme pret humanitārajām zinātnēm bija pozitīva, taču ar valdošajai ideoloģijai atbilstošu nokrāsu. Nereti šo nokrāsu pieklusināja vai mainīja pašu zinātnieku, mākslinieku un arī humanitāro zinātņu apguves vadītāju (skolotāju, lektoru) subjektīvās korekcijas.
Mana pirmā audzināmā klasīte Liepājas Raiņa 6. vidusskolā ar aizrautību lasīja obligātās literatūras sarakstā iekļautos mākslinieciski augstvērtīgākos darbus, par kuriem ieinteresēju ar mācību grāmatā nerodamu papildinformāciju. Uzdevums skolēniem regulāri mācīties no galvas latviešu izcilāko literātu prozas fragmentus un dzejoļus, rakstīt mazus „minidomrakstiņus” par kādu izlasītās literatūras tēlu vai sižeta epizodi slīpēja domrakstu sacerēšanas prasmi. Centienus rakstīt radoši mudināja arī klasesbiedra Jāņa Petera sacerējumi, kurus autors neatteicās izlasīt klases priekšā. Man nebija „jāpiespiež mīlēt Raini” (kā tagad daži atļaujas ironizēt), jo iedziļināšanās Raiņa dramaturģijā un daudzu jo daudzu viņa dzejoļu apguve no galvas rosināja mūsu tautas ģēniju patiesi godāt. Tagad gaidu 2018. gada vasaru, kad tikšos ar saviem pirmajiem audzināmajiem salidojumā – būs pagājuši 60 gadi kopš skolas beigšanas!
Pavisam citadākas izvērtās manas darba gaitas Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā – bagātīgas, bet ar lielu pārslodzi un ne bez sarūgtinājuma. Darbā obligāti un bez novirzēm bija jāizmanto tikai Maskavā un tikai krievu valodā veidotās ārzemju literatūras programmas, kurās šajā priekšmetā nebija paredzēti nedz semināri, nedz praktiskie darbi. Mācību grāmatu par ārzemju literatūru nebija ne latviešu, ne krievu, ne kādā citā svešvalodā, tāpēc viss paveicamais tika koncentrēts plūsmas lekcijās. Taču es tik ļoti mīlēju un apbrīnoju pasakaino pasaules literatūru, ka, nesaudzēdama nevienu, centos arī studentos iedegt kaut mazu apbrīnas dzirksti, panākt, lai, klasiku izlasījuši, viņi apjaustu literatūras attīstības virzību un atzarus. Reizēm tas izdevās, tomēr reizēm redzēju pavīdam arī pa niknam skatienam, dzirdēju priekšniecībai sūdzamies par pārlieku runāšanu bez semināriem. Bet tādi taču programmā un nodarbību sarakstā nebija paredzēti! Uzklausīju arī „nepatikā iesaiņotu” jautājumu, kāpēc gan jāraksta izlasīto darbu epizodes. It kā nebūtu pašaprotami, ka tā ir patstāvīgā veikuma pārbaudes forma, kas vienlaikus nostiprina kursadarbos tik nepieciešamo rakstiskās izteikšanās māku. Tad gan lekcija pagura un nolaida spārnus… Tomēr saņēmos, jo zināt gribošo studentu bija vairākumā. Pēc darba gaitu beigām tagad satraukti vēroju, kā humanitārajās fakultātēs sarūk studentu skaits. Tas ir valstiskā mērogā pieteiktais humanitāro zinātņu noniecināšanas rezultāts.
Vai Jums ir kāds redzējums, kā varētu mainīt humanitāro zinātņu statusu sabiedrībā?
Lai mainītu humanitāro zinātņu statusu sabiedrībā, būtu radikāli jāapvērš sabiedrības noraidošais noskaņojums. Tā cēloņi rodami dziļās un neizzinātās dzīlēs, kuras pat atsegt ir baisi. Tik garā nabadzīga joprojām ir liela sabiedrības daļa, tik kusla mūsu skolu sistēma, tik nevarīgi daudzi valdoņi. Tādēļ no neizzinātajām dzīlēm izceļama nogrimusī izglītības pils!
Pirmā cerība – pirmskolas izglītības iestādes ar zinātkāriem, pašaizliedzīgiem audzinātājiem, kuri spēj veikt arī pirmo skolotāju darbu, īpaši uzmanīgi strādājot ar trūcīgo ģimeņu atvasēm, jo ilgstošas materiālās nabadzības nomāktās ģimenēs viegli iezogas garīgā nabadzība un šo ģimeņu bērnos tikai retumis vērojama censonība, tikai retumis mostas interese par zinātni un mākslu.
Otra cerība – skolas un augstskolas ar tādiem mācību spēkiem, kuri izcili pārvalda savu priekšmetu un kuriem pati daba dāvājusi iedzimtu skolotāja talantu. Šķiet, vienam otram skolā un augstskolā strādājošam vajadzētu būt paškritiskākam.
Trešā cerība – vispusīgi izglītotu vadītāju virzīta valsts politika ar dāsnu skatu uz zinātnes un mākslas attīstību, ar spēju balstīt valsts ekonomiku, nodrošināt valsts aizsardzību un uzcelt labklājības sabiedrību. Tādā sabiedrībā nostiprinātos „dzīves valdnieku likumi un spēks: ticība sev, dzīvei un mūžībai, pašsavaldība, drosme, pacietība un izturība, cieņa pret pienākumu un darbu” (Pauls Dāle). Tāda valsts vara īstenotu savu galveno uzdevumu – sabiedrības dzīves virsvadības funkciju.
Minētajā LPA darbinieku dzīvesstāstu krājumā esat daudz stāstījusi par savu darba gaitu sākumu, par intensīvo darbu, kas ieguldīts lekciju sagatavošanā. Mūsdienās, kad ir tik daudz informācijas ieguves iespēju, pavisam grūti saprast, kādas tās bija 20. gadsimta 60.–70. gados. Vai varat pastāstīt, kādi bija Jūsu galvenie informācijas ieguves kanāli? Cik liela loma lekciju sagatavošanā bija krievu literatūrzinātnieku devumam?
Lekciju materiāla sagatavošanā visnozīmīgākais bija krievu literatūrzinātnieku devums. Bibliotēkās varēju sameklēt gan angļu, gan franču, amerikāņu un citu tautu literatūras vēstures krievu valodā, arī krievu valodā rakstītus pētījumus un biogrāfiskus romānus par atsevišķiem autoriem. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā un Latvijas Valsts bibliotēkā lasīju mikrofilmiņās uzņemtus autoreferātus krievu valodā – par ārzemju literatūras autoriem rakstītu disertāciju kopsavilkumus.
Lekcijām varēju izmantot arī savas māsas bibliotēku ar vācu literatūras vēstures grāmatām vācu valodā (māsa bija vācu valodas docētāja Rīgas Politehniskajā institūtā). Informatīvo materiālu par pasaules literatūru, mākslu un vēsturi bagātināja tēva brāļa atstātie apjomīgie sējumi: Rūdolfa Egles un Andreja Upīša „Pasaules rakstniecības vēsture”, Vilhelma Purvīša redakcijā kārtotā „Mākslas vēsture”, Aleksandra Grīna redakcijā izdotā „Pasaules vēsture” u. c. Šos pētījumus lasot un tajos minēto prozu un dzeju meklējot, esmu baudījusi arī „aizliegtā augļa” saldumu un pārdzīvojusi savu dvēseļu puteni.
Izmantojot daudzveidīgo informācijas materiālu, grūtības sagādāja īpašvārdu rakstība. Tikai pēc „Latvijas padomju enciklopēdijas” izdošanas 80. gados beidzot varēju precizēt ārzemju literatūras autoru vārdu, uzvārdu un daiļdarbu nosaukumu rakstību. Tad arī pārtulkoju Maskavas programmas latviešu valodā.
Vai savā pasniedzējas darbā esat izjutusi ideoloģiskus ierobežojumus? Vai izjutāt arī iekšējas cenzūras nepieciešamību? Vai kopā ar studentiem padomju laikā nav nācies aizrunāties par tādām lietām, par kurām pēc tam esat uztraukusies, varbūt baidījusies?
Obligāti izmantojamās ārzemju literatūras programmas bez pārākas ideoloģiskas tendenciozitātes bija veidojuši nopietni literatūras zinātnieki. Nepieciešamās nodevas padomijas kultam varēja viegli pamanīt un neuzkrītoši apiet, taču pamatnostādnes literatūras ceļa izklāstā man bija pieņemamas. Lai gan, manuprāt, pavisam bez manas iekšējās cenzūras tajos gados savējie nebūtu izdzīvojuši. Tomēr negribu tagad moderni vāvuļot par to, kas lekcijās cenzēti teikts vai nepateikts.
Mana aizrunāšanās ar studentiem izvērtās Atmodas gados. Pārāk ilgi biju gaidījusi šo pretrusifikācijas un pretnebrīves protestu un bez vilcināšanās metos visā tajā virpulī iekšā. Tādēļ 1991. gada Augusta puča laikā pārdzīvoju apdullinošas bailes, ka manas neapdomības dēļ cietīs studenti, kurus biju iesaistījusi Atmodas norisēs. Jutos pilnīgi viena, aizmirsta, nodota, vainīga. Vēl tagad palaikam iesalstu ledū, par to iedomājot. Esmu 80. gadu laimes izjūtas un nodevības posta apzīmogota.
Labi atceros daudzas spilgtas Jūsu lekcijas. No šodienas skatpunkta brīnos, kā Jūs spējāt, piemēram, dažos gadījumos apejot mūsdienās akceptēto modernisma literatūras terminoloģiju, tomēr aprakstoši un netieši atklāt modernisma literatūras būtību. 80. gadu beigās Jūs jau nedaudz runājāt par Džoisu, vairāk – par Prustu. Vai un kā gadu laikā mainījās lekcijās aplūkojamo autoru izvēle? Vai izjutāt brīvības palielināšanos 80. gadu beigās?
Terminoloģijas veidošanās, izstrādes un nostiprināšanās ceļš zinātnē un mākslā vienmēr bijis sarežģīts. Sākumā pamanītā jaunā parādība tiek uzrādīta aprakstoši, tad izvēršas jaunās parādības nosaukuma meklējumi – uzsprāgst vesela pagaidterminu raķete, un tikai pēc tam kāds no terminiem nostiprinās, pie kam ne vienmēr veiksmīgākais (liriskais varonis, liriskais „es”, dzejas varonis, dzejas cilvēks u. c.).
Tieši terminoloģijas formēšanās laika literatūrā modernisma iezīmes varēju minēt tikai aprakstoši kāda konkrēta autora konkrētā darbā. 80. gados jau reizēm izkāpu no obligātās programmas rāmjiem. Dažos kursos virzienu iezīmes cerēju ieskicēt ar tēlotājas mākslas darbu palīdzību. Pat izveidoju sinhronu tabulu par 19. gadsimta Francijas vēsturi, literatūru un mākslu ar atbilstošu tēlotājas mākslas reprodukciju izlasi, taču ieceri nepaguvu realizēt.
Mana sajūta par literatūras pasniedzēja darbu padomju laikā (patiesībā jau – ikvienā laikā) ir tāda, ka šis darbs piedāvāja iespēju izveidot savu gara dzīves telpu, kurā bija iespējams patverties un norobežoties no reālās vides. Svarīgi tas, ka pasniedzējs nedzīvo šajā gara telpā viens, bet gan kopā ar saviem studentiem (vismaz tiem, kuri var sekot līdzi viņa domai). Vai esat apzināti domājusi par studentu domas, pasaules skatījuma un izpratnes mainīšanu? Vai vienkārši esat darījusi, runājusi to, kas Jums pašai svarīgs?
Visu Liepājas Universitātē pavadīto darba mūžu esmu veltījusi savu atziņu un pārdzīvojumu pasaules galvenajiem atšifrētājiem – studentiem. Esmu netieši aicinājusi bagātināt savu klausītāju gara dzīvi, spārnot pasaules kultūras apguves ilgas, iedzīvināt līderības ideju, sapratni, ka līderība tiek īstenota tikai tad, ja darītājs ir pārliecināts par to, ko dara, un tic, ka „ir vērts riskēt ar sevi lielāka mērķa vārdā – atklāt neatrisinātos vērtību konfliktus, lai dziļās sistēmiskās problēmas ģimenē, organizācijā, valdības iestādē vai valstī tiktu izvilktas dienas gaismā un atrisinātas” (Mārtijs Linskis). Nezaudēšu cerību, ka daļēji esmu saklausīta.
Pasaules literatūras vēsture un literatūras teorija bija galvenie Jūsu vadītie studiju kursi, tomēr pētnieciskajā darbā Jūs pievērsāties latviešu literatūrai – uzrakstījāt disertāciju par dzejas tēla jautājumiem latviešu 60.–70. gadu dzejā, vēlāk izcilo monogrāfiju „Laiks un dzeja” par 80. gadu jauno autoru dzeju. Tajā veidots plašs ārzemju literatūras konteksts, kas palīdz izprast latviešu dzejas attīstību. Pastāstiet, lūdzu, par savām pasniedzējas un pētnieces lomām, vai tās saskanēja viena ar otru, ko tās viena otrai deva, ko ņēma? Vai Jūsu docējamie kursi palīdzēja Jums pētnieciskajā darbā?
Manis docēto ārzemju literatūras kursu saturs un apjoms kavēja pievēršanos zinātniskajam darbam, jo sameklēt zinātnisko vadītāju un par ārzemju literatūru rakstīt un aizstāvēt disertāciju tikai krievu valodā Maskavā es nespēju. Turpretī literatūras teorijas kursam nepieciešamo materiālu apguves laikā pavērās ceļš disertāciju aizstāvēt Latvijā. Dzima varbūtība disertācijā izmantot literatūras teorijas zināšanas un man tuvo dzejas pasauli. Taču šo tuvo aptvert, vispusīgi iepazīt, teorētiski pamatoti izpētītīt un analizēt!... Tas viss gan nekādi nesaskanēja ar pasaules literatūras kursu laikietilpīgo sagatavošanu, papildināšanu un regulāro izklāstīšanu auditorijā. Tomēr manu zinātnisko darbu nenoliedzami balstīja docēto kursu konteksts.
Dzejas pasauli man palīdzēja atklāt arī interese par mūziku. Ieklausīšanās izcilo polifonijas meistaru Baha un Hendeļa skaņdarbos veicināja izprast Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma „Si minors” (1982) polifonisko kompozīciju.
„Si minoru” ievada liriskā varoņa kredo apliecinājums dzejolī *Kad vējš… (5), kas nosacīti uzskatāms par dzejas grāmatas izvērstu moto un tēlainībā iegaismo krājuma vadmotīvus. Viena motīva dzejoļi ik pēc dažāda izmēra intervāliem mijas ar citu motīvu dzejoļiem. Katrs no motīviem, savā ceļā atstājot pa „dzejoļa punktiņam”, te izvēršas, te atkāpjas un pieklust, lai pēc brīža atkal pieteiktos jaunās nokrāsās ar neaizmirstamas dzejas vārsmām: Rīta lūgšana (7), Miglas nakts (21), Blokāde (33), Dīdība (50), Apsēstais (58), Stress (106), Typus. Stereo (114), *Te nu mēs esam… (151) u. c. Krājuma izskaņas dzejolis *Iesāktā un nepabeigtā… (185) emocionāli spēcīgi izstaro atziņu par radoša gara dinamisko tapšanas procesu, par mūžīgās attīstības, dzīvības bezgalības un pasaules daudzveidības starojumu lielas personības dvēselē.
„Si minora” motīvu pulsācijas zīmējums uzskatāmi atklāj krājuma polifonisko kompozīciju. Polifonijas attēlojumu varētu izmantot, realizējot starppriekšmetu (literatūra – mūzika) saikni izglītības satura reformu sakarā.
|
|
|
|
|
Lūdzu, pastāstiet par disertācijas izstrādes gaitu padomju laikā, jo tā, iespējams, ir krasi atšķirīga no mūsdienu procesa! |
Disertācijas izstrādes gaitu padomju laikā mēģināšu ieskicēt aptuveni, vadoties no pašas pieredzes un nesalīdzinot ar disertāciju izstrādes mūsdienu procesu, kuru nepārzinu.
Visai grūti man nācās atrast un formulēt savām interesēm atbilstošu un vēl neizpētītu disertācijas tēmu. Bet, kā izrādījās, vēl grūtāk bija atrast tēmai atbilstošu zinātnisko vadītāju. Tādēļ vajadzēja pieņemt ar mani iepazīstinātās zinātniskās vadītājas piedāvāto tēmu par dzejas tēlu. Vēl jāpiebilst, ka satikt par pētījuma tēmu patiesi ieinteresētu un zinošu vadītāju būtu necerēta laime!
Darba sākumā bija jāaptver pētījuma priekšmets un materiāls, pētījuma mērķis un tā sasniegšanai risināmie uzdevumi. Visai sarežģīta bija pētījuma priekšmetam atbilstošas teorijas apguve un izstrāde. Rezultātā uzrakstīju disertācijas pirmo daļu – teorētisko daļu.
Vienlaikus tika formulēts turpmāk koriģējams disertācijas plāns un precizēts pētījuma materiāls. To precizēt palīdzēja izveidotais prospekts par simt deviņpadsmit latviešu dzejas autoriem un viņu dzejas krājumiem, kas publicēti no 1940. gada līdz 1973. gadam. Tik plaša dzejas kopuma apguve aktivizēja asociācijas un radošas intuīcijas rosīšanos, ietekmēja dzejas tēlainības variāciju apjautu un rezultātā pamatoja nodomu zinātniskajā darbā pievērsties galvenokārt piecpadsmit dzejniekiem, ar kuru daiļradi vispusīgāk un spilgtāk varētu atklāt latviešu dzejas tēla struktūras pamatiezīmes disetācijā pētāmajā dzejas periodā (1965–1973).
Sekoja pētījuma materiāla izstrāde disertācijas otrajai un trešajai daļai, pakāpeniski izkristalizējoties atziņām par pētījuma novitāti. Līdztekus disertācijas otrās un trešās daļas izstrādei tapa paplašināms, bet pierakstā precīzs apgūto avotu un literatūras saraksts, kā arī piecas pielikuma tabulas par dzejas tēla struktūras variantiem un to izplatību dzejas kopainā.
Tikai nelielu pētījumā gūto atziņu daļu izklāstīju publikācijās, kas parādījās Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs, Kritikas gadagrāmatās. Tolaik publicēšanās iespējas bija visai „knapas”…
Darba izstrādes gaitā ar katru uzrakstīto pētījuma nodaļu iepazinās LZA literatūrzinātnieki, pēc tam nodaļu atklāti apsprieda LZA Valodas un literatūras institūta sēdēs.
Disertācijas noformēšanas un autoreferāta uzrakstīšanas laikā gandrīz nepārvaramas grūtības sagādāja prasība autoreferātu un visu disertāciju pārtulkot krievu valodā. Lai pārtulkotu zinātnisku darbu par latviešu dzeju, bija nepieciešams pašas algots izcils tulks.
Disertācijas eksemplāri un autoreferāti sasniedza Latvijas augstskolas un bibliotēkas. Kad dzejas zinātāji darbu bija iepazinuši, Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Padomes atklātajā sēdē pētījumu vērtēja oficiālie recenzenti, zinātniskā vadītāja un citi dzejas interesenti. Pēc disertācijas veiksmīgas aizstāvēšanas man piešķīra filoloģija zinātnieka grādu.
Mūsdienu literatūras pētniecībā ir svarīgi atrast teorētisko asi. Padomju laikā zināšanas par Rietumu literatūrteorētiskajām skolām bija ierobežotas, pamazām tās sākām iepazīt faktiski tikai 20. gadsimta pašās beigās. Kā vērtējat mūsdienu teorētisko pieeju daudzveidību, savstarpējo pārklāšanos, pat haosu? Kas Jums pašai šķitis visbūtiskākais literāra teksta izpētē? Vai laika gaitā šī izpratne nav mainījusies?
Jau mūsdienu literatūras teorētisko skolu formēšanās aizsākumi man likās mulsinoši, virzienu pazīmju minējumi – neskaidri. Tagad teorētisko pieeju daudzveidība kļuvusi nomācoša. Domāju, ka literatūras un mākslas virzienu raksturojuma aptuvenību auditorijā nevarēs novērst bez teorijas tēžu pierādījuma ar konkrētu darbu analīzi. Nevar taču raksturot impresionismu, tā pārstāvniecībai tikai nosaucot Ogista Renuāra vārdu, bet neraksturojot izmaiņas viņa radīšanas pulsā un nokrāsā. Tik dažādas ir Renuāra gleznas „Dižās peldētājas” (1887) un „Peldētājas, Nimfas” (1919).
Acīmredzot, tādēļ monogrāfijas „Mūsdienu literatūras teorijas” (2013) nodaļu autori pēc lasītāja iepazīstināšanas ar sev uzticētās teorijas ideju izklāstu pievēršas šo ideju redzējumam konkrētā darbā. Labi, ka „Jaunās kritikas mēģinājumi atšķelt no literatūras uztveres lauka autoru, laikmetu un vidi ir cietuši sakāvi, jo laikam tomēr arī šajos aspektos rodami vitāli resursi literatūras uztverei un izpratnei, un caur to arī lasītāja sevis paša un pasaules izpratnes paplašināšanai” (Ojārs Lāms). Man, apgūstot monogrāfijas nodaļas, ik pa brīdim tā vien šķiet, ka nupat kas līdzīgs jau lasīts. Laikam gan taisnība Jūsu jautājumā ietvertajai atbildei – mūsdienu daudzveidīgo literatūrteorētisko skolu idejas tiešām nereti savstarpēji pārklājas, un tādas parādības vērtējums var būt tikai negatīvs. Tomēr grāmatā rodami arī zelta graudiņi – iespēja pavērtēt mūsu pašu pētnieku prasmes saprotami izklāstīt sev zināmos teorētiskos uzskatus un atklāt tos konkrētā darbā. Manuprāt, proferore Skaidrīte Lasmane pēc hermeneitikas raksturojuma izveidojusi patiešām atziņām bagātīgi piesātinātu un izteiksmē valdzinošu pārdomu eseju par Raiņa dzejoli „Daba un dvēsle”.
Kas man pašai šķitis visbūtiskākais literārā teksta izpētē? Šķitums par visbūtiskāko literārā teksta izpētē ir „mainīgs lielums”. Literatūrzinātnieki gaidīs teorētiskajā bāzē balstītu vispusīgu teksta analīzi ar novitātes odziņu. Mazāk prasīgu auditoriju nevajadzētu pārlieku izvadāt pa sarežģītu teorētisku jautājumu labirintiem. Jo būtiskais gaida sevi meklējam prozas un dzejas tēlos, valodas pulsējošajos avotos. Taču šajos avotos varēs pasmelties vienīgi literāro tekstu izlasījušie! Vēl dziļāk avotos ieskatīties spēs literārā darba kontekstu apguvušie! Kontekstā iegaimosies gan autora personība viņa dzīves ceļā, gan viņa laiks un tuvie vai tālie cilvēki šajā laikā, gan uzzinātais par latviešu un pasaules literatūras viļņojuma kaut nelielu līcīti. Daiļdarba tēlainības valdzinājumu baudīt palīdzēs neskaitāmas reizes pārlasāmās Kārļa Skalbes pasakas, Viļa Plūdoņa poēmas un balādes, Ojāra Vācieša dzejas grāmatas, Imanta Ziedoņa epifānijas un vēl un vēl… Tad izjutīsim arī „Franču mūsdienu dzejas izlasi”, Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazo princi”. Tuva kļūs Romēna Rolāna „Apburtā dvēsele”, Marsela Prusta „Zudušo laiku meklējot”…
Pakāpeniski izaugs mūsu literārā gaume, un nepieņemami liksies ar narkotiķu, slepkavu, monstru un seksapmāto plikajām izdarībām pārblīvētie sižeti, kas tagad pārpludinājuši televīzijas ekrānus un ielauzušies grāmatnīcās. Lasīsim lielo pasaules klasiku un labākos mūsdienu darbus! Lasīsim vērīgi un bez teksta fragmentu izlaidumiem!
Ko teikt mūsu pārrunu reizes nobeigumā? Kad pienācis negaidīts vakars un jādomā par nodzīvotā mūža lietderīgumu, māc šaubas, vai viss veikums bijis nepieciešams un vai neesmu pārāk pakļāvīgi padevusies laika un apstākļu diktētai varai.
Pārāk daudzus gadus atņēmusi pasaules litaratūras apguve lekcijām no antīkiem gadsimtiem līdz jaunākajiem laikiem, lai gan bija iespēja bez vilcināšanās meklēt otru ārzemju literatūras kursu pasniedzēju. Pārāk neveiksmīga dažkārt bijusi palīgos piemeklēto literatūras docētāju izvēle, kas ilgstoši strādājuši bez cieņas pret augstskolas pasniedzēja pienākumu intensīvi un rezultatīvi piedalīties zinātniskajā pētniecībā un nav kļuvuši par kreatīviem kopīgu problēmu risināšanas līdzdalībniekiem. Pārāk nelabvēlīgi darbam bijuši arī personiskie faktori – mutuļojošā laika gados saņemtie belzieni, pārslodzes un ģimenes nedienu radītais nogurums.
No visu šo apstākļu varas reizēm urdas izlauzties dvēseles garlaicība, rutīna un bezspēcīgs niknums par dažādām dzīves nebūšanām. Tādēļ jāstiprina sevī kaislība un aukstums jāatstāj zvaigznēm. Savējos aicinu izvairīties no standartveida dzīves monotonuma, no „psiholoģiskās Sahāras, kurā ierauj apnikums, vienaldzība, splīns, mocības, gaudenums, apātija, nevarība, miegainība, gurdums” (Josifs Brodskis). Novēlu ilgoties pēc renesanses tipa cilvēku parādīšanās mūsu sabiedrībā. Novēlu patiesu laipnību un drosmi, pacietību un izturību, uzticību garam, radīšanas un dzīves veidošanas priekam.
Ausmu Grīnvaldi uz sarunu aicināja un uzklausīja
ZANDA GŪTMANE
LiepU HMZF asociētā profesore