Daži humoristi ir novērojuši kāda cāļa rīcību. Cālis, rūpīgi aplūkojis olas čaumalu, no kuras tikko bija izšķīlies, esot paziņojis: „Šī ola ir brāķis!” Vai šim cālim līdzīgi nav LNT raidījuma „Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt” veidotāji? Viņu galvenais secinājums: „Skolā mani nesagatavoja dzīvei, neiemācīja taisīt reklāmas un biznesu, prezentēt sevi u.c. pašreizējā darba vietā svarīgas lietas”.
Kritiski noskaņotajam cālim līdzinās daži ministri, rektori un citi ierēdņi, kuri pēkšņi pamanījuši: Latvijas augstskolu neesot starptautiskos reitingos. Vismaz 20 gadu ilgā periodā tas nav uztraucis ne viņus, ne viņu priekšgājējus. Tagad pēkšņi radušās šaubas, vai maz vērts tālāk „dzīvot” tik bezjēdzīgi, vai neapvienot visas augstskolas kaut kādā vēl nebijušā burbulī ar nosaukumu „zinātnes universitāte”. Tā galvenais mērķis būtu nevis nodrošināt augstākās izglītības pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, bet iekļūt pasaules, teiksim, pirmo 300 universitāšu sarakstā ...
Valstis ir daudzveidīgas. Latvija ar saviem 2,3 miljoniem iedzīvotāju nepieder pie lielo valstu „sugas”. Arī ar savu nepilnu 100 gadu ilgo pastāvēšanas vēsturi tā nevar „spēkoties” zinātnes attīstībā, piemēram, ar Lielbritāniju. Latvijas Universitāte un Kembridžas Universitāte pēc definīcijas atrodas atšķirīgās svaru kategorijās. Kāpēc par to būtu jāskumst vai jāizdara kaut kādi organizatoriski secinājumi?
Visbeidzot, par skolēnu, studentu, arī bijušo skolēnu un studentu pārmetumiem, ka viņus „ne tā” māca. Droši vien daļu no viņiem jāmāca citādāk, piemēram, vairāk piespiežot vai dodot lielāku izpausmes brīvību. Iegūtās izglītības kvalitāte lielā mērā atkarīga no paša skolēna vai studenta prioritātēm, no viņa gatavības ziedot enerģiju, laiku un citus resursus mācībām. Vēl mācoties, apgalvot, ka dokuments par iegūto izglītību netikšot atzīts un novērtēts, ir priekšlaicīgi. No citas puses raugoties, kas lika izvēlēties konkrēto studiju programmu, ja tās apguve nav perspektīva? Daudzie piemēri, kad Latvijas skolēni un studenti veiksmīgi piedalās starptautiskās apmaiņas programmās vai turpina izglītību ārzemēs, liecina: nav iemesla vispārējām vaimanām, kurām nododas salīdzinoši daudzi komentētāji internetā.
Tagad iedomājieties cāli, kurš, tikko izšķīlies no olas un atguvies no šī procesa, lietišķi aplūko savas olas čaumalu un saka: „Šī ola bija laba!” un ar kaujinieciski sabužinātām spalvām dodas tālāk iekarot tikko iegūto pasauli! Tad kāpēc rīkoties citādāk un noniecināt sevi?
LiepU prof. Edvīns Ģingulis