Ivars Kalviņš, Liepājas Universitātes Padomnieku konventa priekšsēdētājs, LZA akadēmiķis profesors
Esmu pārliecināts, ka augstskolu attīstība ir jāveicina arī Latvijas lielākajās pilsētās, ne tikai Rīgā, lai tur veidotos konkurētspējīgi izglītības un zinātnes centri, kuros inovatīvie uzņēmēji varētu koncentrēt un attīstīt savu darbību. Tieši tāpēc atsaucos rektora Jāņa Rimšāna aicinājumam kļūt par Liepājas Universitātes Padomnieku konventa priekšsēdētāju. Gatavojoties Liepājas Universitātes 60. jubilejas zinātniski praktiskajai konferencei „Latvijas augstskolu dažādība kā inovācijas faktors”, kas notiks Liepājas Universitātē šā gada 25. aprīlī, šajā rakstā esmu apkopojis dažas pārdomas par augstskolu lomu reģionos.
Latvijai, kā zemei ar mazu ekonomiku, ir īpaši būtiski izveidot efektīvu, kvalitatīvu un savas zemes izaugsmi veicinošu izglītības sistēmu. PSRS sastāvā lielvalsts vajadzību diktētā un subsidētā augstākās un profesionālās izglītības sistēma Latvijas neatkarības pirmajos gados tika lēcienveidīgi transformēta no plānveida izglītības sistēmas, kura noteica cik un kādus speciālistus katra konkrētā augstskola gatavo, uz ultra liberālu pieeju, kas paredz valsts lomas kardinālu reducēšanu attiecībā uz augstskolu specializāciju un darbavietu nodrošinājumu augstskolu absolventiem.
Šis nepārdomāto un sasteigto reformu vilnis skāra arī vidējās izglītības sistēmu, atstājot mācību priekšmetu izvēli pašu skolēnu ziņā un transformējot vidējās mācību iestādes par ģimnāziju vai cita tipa vidusskolām.
Vienlaicīgi sagraujot arī Latvijas Zinātņu akadēmiju (LZA), atdalot no tās praktiski visus zinātniski – pētnieciskos institūtus un pārvēršot LZA par personālo akadēmiju jeb zinātnieku klubu, tika panākts, ka PSRS zinātnes un izglītības sistēma pārstāja eksistēt, bet zinātniski pamatotas izpratnes par to, kāda izglītības, zinātnes, pētniecības un inovācijas sistēma Latvijai ir vispiemērotākā, nav vēl šodien. Būtībā vienotas ilgtspējīgas valsts politikas šajā jomā nav, kas noved pie pastāvīgas nestabilitātes un izglītības kvalitātes lejupslīdes.
Kā šādos apstākļos būtu jārīkojas augstskolām, kas neatrodas Rīgā?
Pirmais, kas izriet no vienotas valsts politikas trūkuma fakta ir nepieciešamība pašām veidot savas viedās attīstības stratēģiju. Valsts budžeta sadales pieredze divdesmit gadu garumā ir pierādījusi, ka Latvijas valsts varas pārstāvjiem, neskatoties uz to partejisko piederību, patiesībā nekad nav rūpējusi izglītības un zinātnes problemātika vai tās attīstības iespējas. Tāpēc sagaidīt adekvāta finansējuma pieejamību augstākās izglītības institūciju darbības nodrošināšanai un izglītības kvalitātes būtiskai paaugstināšanai tuvākajā laikā nav nekāda pamata.
No šī izriet otrs secinājums: augstskolu viens no pamatuzdevumiem ir izstrādāt un īstenot tādu attīstības stratēģiju, kas ļauj piesaistīt finansējumu no nevalstiskiem avotiem – fondiem, privāta sektora, industrijas. Tāpēc īpaši būtiski ir augstskolas 3S stratēģijai (smart sustainable strategy) vai viedajai ilgtspējīgajai specializācijai. Šī specializācija nedrīkst orientēties vienīgi un tikai uz pieprasījumu pēc speciālistiem un vēl jo vairāk – studentu vēlmēm apgūt to vai citu priekšmetu. Ir jāveic resursu koncentrēšana 2-3 jomās, kas ir tieši saistīta ar pētniecības un inovācijas pieprasījumu no industrijas puses, pie tam ilgtermiņā.
Atgriežoties pie tā, ka Latvija ir maza ekonomika un zeme ar mazu iedzīvotāju skaitu, Latvijas reģionālā augstskola jeb augstkola reģionā sekmīgi attīstīsies, ja spēs atrast nišu, kurā krustojas gan vietējo uzņēmēju intereses, gan augstskolas varēšana, gan arī pastāv izteikts industrijas pieprasījums pēc speciālistiem, pētniecības un inovācijas.
Šo nosaka divi pretēji vektori: augstskolu sabiedrība atbalsta, ja redz tās ieguldījumu Latvijas un reģionālajā izaugsmē – arī saistībā ar vietējo komersantu un pašvaldību vajadzībām, bet no otras puses – sasniegt atzīstamu izglītības un pētniecības līmeni ir iespējams tikai tad, japotenciālais produkta patērētājs nav lokalizēts tikai attiecīgajā reģionā vai pat Latvijā, bet ir paredzams zinātnes, pētniecības+inovācijas, kā arī izglītības pakalpojumu eksports. Tikai pietiekoši liels pieprasījums pēc augstskolas darbības produktiem var nodrošināt pietiekoši lielu nevalstisko resursu pieplūdi augstskolas attīstībai.
Tāpēc īpaši liela vērība veltāma pro-inovatīvas apmācības, pētniecības un inovācijas attīstībai, kurai nepieciešama arī specializētā infrastruktūra. Ar pašvaldību un vietējo komersantu atbalstu būtu jāsāk atvērta tipa (uzņēmējiem un zinātniekiem vienādi pieejamas) tehnoloģiju izstrādes un inovācijas infrastruktūras objektu veidošana tajās jomās, kurās, atbilstoši 3S stratēģijai, augstskolai ir potenciālas iespējas attīstīties.
Lai izdarītu pareizo stratēģijas virzienu izvēli, jāpatur prātā, ka perspektīvāki ir tie virzieni, kuros gala produktam ir augsta pievienotā vērtība, maza energo ietilpība, nepieciešami mazi izejvielu resursi vai arī ir pieejami lēti vietējie resursi, ir pieejami vai ar augstskolas palīdzību ir viegli attīstami cilvēku resursi, reģionā vai valstī ir inovatīvi uzņēmumi, kuriem ir nepieciešams piedāvājamo tehnoloģiju vai produktu klāsts.
Bet pāri visam – starptautiskā dominance – vai izstrādājamās tehnoloģijas un produkti vai pakalpojumi ir pieprasīti pasaules tirgos?
Lai būtu sekmīgi, ir jāņem vērā konkurence, kas nosaka, ka veiksmīgs būs tas, kurš savu piedāvājumu spēs īstenot īsākā laikā, labākā kvalitātē un par iespējami zemu cenu. Pirmie divi faktori vienmēr būs noteicošie. No šī izriet secinājums, ka pat gadījumos, kad Latvijai nav nepieciešams tik liels izglītības, pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un inovācijas centrs, kā tiek veidots, konkurētspējīgi un ilgtspējīgi ir tikai tie, kuros ir nepieciešamā kritiskā masa (gan cilvēkresursu, gan infrastruktūras jomā).
Tas nozīmē, kas attīstības stratēģijas pirmā posma galvenais uzdevums ir sadarbības partneru meklējumi, lai izveidotu klasteri, kurš spēj ātri un kvalitatīvi apmierināt patērētāja (klienta) pieprasījumu. Iespējams, ka par šādiem klasteriem varētu kļūt valsts nozīmes pētniecības centri. Taču nav par zemu jāvērtē arī neformālas pētniecības institūciju apvienības (Valsts Zinātnisko institūtu asociācija, augstskolu asociācijas u.t.t.). Arī pasaules zināšanu un tehnoloģisko risinājumu absorbcija un iemiesošana inovācijā – virziens, kura nozīmi augstskolas attīstībā nedrīkst novērtēt par zemu!
Pie noteikuma, ka augstskola ir pārdomāti izstrādājusi savu 3S stratēģiju un vēlas to ietvert augstskolas attīstības stratēģijā, ir jāveic virkni pasākumu, lai mācītu un/vai piesaistītu augsti kvalificētus speciālistus izvēlētajos virzienos, kas spētu nodrošināt zinātniski tehnisko aprīkojumu un informācijas pakalpojumu veikšanu augstskolā, iesaistoties arī studentu izglītošanā, it īpaši radot specializētas darbības vietas pro-inovatīvajā pētniecībā un inovācijā un nodrošinot studentiem iespēju iesaistīties reālā pro-inovatīvo pasūtījumu izpildē un inovācijā. Tas nozīmē, ka gan infrastruktūras izveides pasākumi, gan personāla izglītošana, gan pasūtītāju piesaiste ir veicama paralēli un koordinēti, bet vienmēr – ierobežota skaita izvēlētos viedās specializācijas virzienos.
Un visbeidzot, jāatceras, ka pasaules ekonomika attīstās tā, ka ražošanā tiks nodarbināts arvien mazāks strādājošo skaits, jo procesi tiks robotizēti un automatizēti. Līdz ar to līdz minimumam samazināsies pieprasījums pēc ražošanā nodarbināto speciālistu skaita,un nemitīgi augs pieprasījums pēc inovatīvu tehnoloģiju un produktu izstrādātājiem, kā arī pakalpojumu sniedzējiem.
Izņemot celtniecību, dažas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares, darbavietas būs pieejamas galvenokārt speciālistiem ar visaugstāko kvalifikāciju (zinātņu doktoriem tehnoloģiju attīstībā un inovācijā, kā arī konstruktoriem un projektētājiem), kā arī augsti kvalificētiem amatu meistariem (aparātu uzstādītājiem, regulētājiem, kā arī eksperimentālo modeļu dizaineriem un un izgatavotājiem – virpotājiem, frēzētājiem, metinātājiem, instrumentu atslēdzniekiem).
Tas nozīmē, ka augstskolai reģionā jākļūst arī par specializēto koledžu
un profesionālās apmācības mājvietu un bāzi. Darbaspēka tirgus mainība nosaka
arī nepieciešamību kā augstskolas vienu no darbības pamatvirzieniem uzturēt mūžizglītību
un pārkvalifikācijas atbalstu reģiona iedzīvotājiem.