Zane Kārkla
Nākamajā plānošanas periodā (2014.–2020. gads) Latvijai no Eiropas Savienības fondiem izglītības un zinātnes jomā iespējams saņemt gandrīz vienu miljardu eiro. Kā norāda eksperti, pats svarīgākais ir nevis naudu apgūt, bet to izlietot pareizi un pārdomāti, lai ar laiku no saņēmējiem mēs kļūtu par donoriem. Kā to vislabāk izdarīt – uz šo jautājumu ieinteresētās puses centās rast atbildi ekspertu diskusijā Eiropas Savienības fondu finansējuma piesaiste pētniecībai Latvijas augstskolās: pieredze un nākamā plānošanas perioda perspektīvas.
Viss pašu rokās
Diskusija notika Liepājas Universitātes projekta Liepājas Universitātei – 60 kontekstā sadarbībā ar Latvijas Inovatoru apvienību. Tajā vienkopus tikās zinātnieki, augstskolu vadība, mācībspēki, atbildīgo valsts institūciju vadošās amatpersonas, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā eksperti, uzņēmumu un finanšu sektora pārstāvji, daloties gan ar līdzšinējo pieredzi Eiropas naudas piesaistē, gan ieskicējot nākotnes izaicinājumus, lai iespējami efektīvāk un ilgtspējīgāk varētu izmantot Eiropas finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei.
«Pašlaik notiek aktīva Eiropas struktūrfondu apguves plānošanas fāze. Nenoliedzami, šie līdzekļi palīdz mums attīstīt intelektuālo potenciālu, kā arī ieguldīt ne tikai infrastruktūrā, bet arī cilvēkresursos – studentos, mācībspēkos, zinātniekos. Taču tikai no mums pašiem būs atkarīgs, vai un kā spēsim pierādīt vajadzību pēc starptautiskiem līdzekļiem. Vienlaikus gribu uzsvērt, ka pats galvenais nav vis šo naudu apgūt, bet prast to izmantot īstajā laikā un vietā,» norāda izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete.
Neuzkāpt uz tiem pašiem grabekļiem
Līdzīgas domas pauž arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Dana Reizniece-Ozola, uzsverot, ka ieguldījumiem jābūt mērķtiecīgiem un pārdomātiem. «Latvija ir īpaša ar to, ka lielāko izglītības un zinātnes finansējuma daļu nodrošina Eiropas fondi, bet vajadzētu būt otrādi – valsts budžets nodrošina pamatu, bet fondu nauda ir patīkama piešprice.» D. Reizniece-Ozola izvirza vairākus kritērijus, kas, viņasprāt, ļautu izvērtēt, vai pieejamie līdzekļi tiek pareizi plānoti un izlietoti. «Pirmkārt, investīcijām būtu jābūt līdzsvarotām. Šajā gadījumā es domāju, vai mēs vienlīdzīgi ieguldām gan infrastruktūrā, gan cilvēkos. Nereti Latvijā redzam, ka ir nopirkts labs aprīkojums, bet piemirsts par to, ka jāparūpējas arī par cilvēkiem, kas ar to strādās. Jāvērtē arī, vai ir līdzsvars starp ieguldījumiem fundamentālajā zinātnē, pētniecībā un pielietojamā pētniecībā. Manuprāt, valdība šai sakarā grēko, jo lielāku uzsvaru liek uz investīcijām, kas dod tūlītēju atdevi, aizmirstot, ka jārada fundamentālās zinātnes kritiskā masa, uz kuras bāzes var attīstīties pielietojamā pētniecība. Jārod atbilde arī uz jautājumu, vai ir sabalansēti ieguldījumi starp izcilību un vai mēs kā maza valsts nodrošinām kritisko masu visā pētniecības jomā. Otrkārt, ieguldījumiem jāveicina sadarbība, jo uzskatu, ka konkurence der lielajām valstīm. Mazo valstu iespēja ir sadarbība. Ir jāanalizē, vai ieguldījumi veicina sadarbību starp pētniecības institūtiem savā starpā un privāto sektoru. Līdzšinējā pieredze liecina, ka sadarbība bija vai nu formāla, vai minimāla. Treškārt, ir jānodrošina pēctecība un ieguldījumu nepārtrauktība. Vislielākās bažas man rada cilvēkresursu programmas, jo šīs neziņas dēļ par nākotni, projekta turpinājumu jaunie zinātnieki, pētnieki izvēlas labāk sevi realizēt privātajā sektorā vai pamet valsti. Un, ceturtkārt, rūpīgi jāpārdomā, vai administratīvais slogs ir samērojams ar to institūtu, augstskolu ieguvumu, šīm iestādēm apgūstot Eiropas naudu. Ir sarežģīti zinātniekiem pilnvērtīgi pievērsties pētniecībai, ja liela daļa laika jāvelta dažādām birokrātiskām darbībām.»
Augstskolas pieredze
Arī Liepājas Universitātes (LiepU) rektors Jānis Rimšāns norāda uz nepieciešamību mazināt administratīvo slogu, jo nereti, lai izpildītu visus nosacījumus, nākoties sagatavot vairāk nekā tūkstoš lapaspušu biezu papīra blāķi. Viņš stāsta, ka LiepU tiek veikti gan fundamentāli, gan pielietojami pētījumi, galvenokārt sadarbības partneru un reģionu vajadzībām. «Arī šis gads nav izņēmums. Esam iesnieguši vairākus projektu pieteikumus valsts pētījumu programmā, kā arī ERAF,» stāsta J. Rimšāns.
Savukārt LiepU pētniecības struktūrvienības, Kurzemes Humanitārā institūta, direktors Edgars Lāms vērš uzmanību uz vēl kādu problēmu: «Piesaistīt fondu naudu humanitārajām zinātnēm ir daudz sarežģītāk nekā eksaktajam blokam. Tāpēc lielāka atbildība par humanitārajām zinātnēm un to atbalstīšanu būtu jāuzņemas valstij. Tai būtu jābūt pat goda lietai, sniegt artavu nacionālās valodas, kultūras un vēstures izpētei.»
Rezumējot diskusijā izteiktos viedokļus, Latvijas Inovatoru apvienības valdes loceklis Andris Nātriņš noslēgumā uzsvēra, ka «ES fondu apzīmējums – strukturālie un investīciju fondi – akcentē investīciju aspektu resursu plānošanā, izlietojuma kontrolē un efektivitātes novērtēšanā. Nacionālā attīstības plāna izpratnē investīciju efektivitāti pētniecībā un attīstībā raksturo spēja panākt Latvijā līdz 2020. gadam ieguldījumus 1,5% apjomā no IKP. Valsts institūcijas, augstskolas un zinātniskie institūti arī ir investori – to investīciju spēju raksturos ievērojams valsts budžeta finanšu palielinājums, līdzsvarots un mērķtiecīgs valsts un ES fondu ieguldījumu izlietojums, kā arī motivācija veidot sadarbību privāto resursu piesaistei».
Detalizētākas atbildes uz diskusijā izvirzītājiem jautājumiem ieinteresētās puses turpinās rast Liepājas Universitātes sadarbībā ar Liepājas pilsētas domi rīkotajā zinātniski praktiskajā konferencē Latvijas augstskolu dažādība kā inovācijas faktors, kas notiks 25. aprīlī Liepājā.
Publikāciju skatīt ŠEIT.